Spoguļi, kas darbojas, izmantojot atstarojuma likumus

Spogulis ir optiska sastāvdaļa, kas darbojas, izmantojot atstarošanas likumus. Spoguļus pēc to formas var iedalīt plakanos, sfēriskajos un asfēriskajos spoguļos; pēc atstarošanas pakāpes tos var iedalīt kopējā atstarošanas spoguļos un daļēji caurspīdīgos spoguļos (pazīstami arī kā staru sadalītāji).

Agrāk, ražojot atstarotājus, stikls bieži tika pārklāts ar sudrabu. Tā standarta ražošanas process ir šāds: pēc alumīnija vakuuma iztvaicēšanas uz ļoti pulētas pamatnes tas tiek pārklāts ar silīcija monoksīdu vai magnija fluorīdu. Īpašos lietojumos metālu radītos zudumus var aizstāt ar daudzslāņu dielektriskām plēvēm.

Tā kā atstarošanas likumam nav nekāda sakara ar gaismas frekvenci, šāda veida komponentiem ir plaša darbības frekvenču josla, kas var sasniegt redzamās gaismas spektra ultravioleto un infrasarkano apgabalu, tāpēc tā pielietojuma diapazons kļūst arvien plašāks. Optiskā stikla aizmugurē metāla sudraba (vai alumīnija) plēve ir pārklāta ar vakuuma pārklājumu, lai atspoguļotu krītošo gaismu.

Izmantojot reflektoru ar augstu atstarošanas spēju, lāzera izejas jaudu var dubultot; un to atstaro pirmā atstarojošā virsma, un atstarotais attēls nav izkropļots un tam nav spoku, kas ir priekšējās virsmas atstarošanas efekts. Ja kā otro atstarojošo virsmu izmanto parastu reflektoru, ne tikai atstarošanas spēja ir zema, nav selektivitātes pret viļņa garumu, bet arī ir viegli izveidot dubultattēlus. Un, izmantojot pārklātu plēves spoguli, iegūtais attēls ir ne tikai augsts spilgtums, bet arī precīzs un bez novirzēm, attēla kvalitāte ir skaidrāka un krāsa ir reālistiskāka. Priekšējās virsmas spoguļi tiek plaši izmantoti optiskai augstas precizitātes skenēšanas atstarošanas attēlveidošanai.